Šujmašīnām ir daudz klasifikācijas metožu, un biežāk tā tiek atšķirta pēc šuvēm un izmantošanas. Šujmašīnas šuves var iedalīt divos veidos: slēdzenes un ķēdes dūriens. Bloķēšanas dūriens ir visizplatītākais. Tas sastāv no divām šuvēm, kas ir savītas viena ar otru kā savītas virves. Pīšanas punkts atrodas šūšanas materiāla vidū. Skatoties no šuvju šķērsgriezuma, abas šuves ir kā divas slēdzenes, kas aizslēgtas viena otrai, tāpēc tās sauc par slēdzenes šuvēm. Šo dūrienu izmanto tādu materiālu šūšanai kā kokvilna, vilnas audums vai āda ar mazu saraušanos. Priekšējā un aizmugurējā puse ir vienādas formas, piemēram, ar punktētu līniju. Šuves ir blīvi sadalītas, un šūšanas izturība parasti pārsniedz manuālo šūšanu.
Ķēdes šuves tiek veidotas, savienojot šuves ar cilpām. Parasti tiek izmantotas viena pavediena ķēde, dubultu pavedienu ķēde un trīs pavedienu overloka šuves. Šim dūrienam ir raksturīga tā elastība, un tas var izstiepties ar šūšanas materiālu, nepārkāpjot dūrienu. Tas ir piemērots apģērbam, kas izgatavots no elastīgiem diegu audumiem vai izstrādājumiem, un apģērba sagatavēm, kuras ir viegli šūt.
Turklāt šujmašīnas pēc to izmantošanas var iedalīt mājsaimniecības, rūpniecības un pakalpojumu nozarēs. Pēc braukšanas režīma tos var iedalīt arī ar roku darbināmās šujmašīnās, pedāļu šujmašīnās un elektriskajās šujmašīnās.
